Ceļojums "Pilsētas portālā"
Man bija tā lieliskā iespēja apmeklēt Gustavo eklektisko koncertu “Pilsētas portāls” kino Rīga, un es vēlos šajā rakstā padalīties ar iespaidiem. Kārtējo reizi, skaidrībai – es neesmu ne profesionāls kritiķis, ne žurnālists, ne klasiskās mūzikas pazinējs vai vērtētājs, un visi mani spriedumi, secinājumi un vērtējumi ir pilnīgi subjektīvi. Mēģināšu šajā rakstā vērst uzmanību vairāk uz iespaidiem no hip hopa klausītāja puses un izvairīšos no vērtēšanas un runāšanas par tām lietām, par kurām neesmu kompetents runāt.
Tagad atkal skatāmies, ar ko te būtu jāsāk.
Pirmkārt, jāsaliek viss pēc krāsām.
Paga, redzi, katra krāsa piestāv savam stāstam,
un katrs stāsts te ir pa savam stāstam
Ar šādiem vārdiem gan sākas Gustavo jaunākais albums “3. Elpa”, nevis eklektiskais koncerts “Pilsētas portāls”, bet ar to te būtu jāsāk. Šis noteikti nebija tas ierastais hip hopa koncerts, kurā iznāk viens vai vairāki izpildītāji kaut kā saģērbušies, skaita uz kaut kādiem saviem bītiem un viņus apspīd kaut kādas gaismiņas, kādas nu kurā vietā ir pieejamas. Ja ļoti pavirši skatās, tad, salīdzinājumam, arī Gustava koncerts Arēnā Rīga no šāda skatu punkta bija parasts, tikai apjomi un kvalitāte tur kārtējo reizi paplašināja Latvijas scēnas robežas. Savukārt “Pilsētas portālā” viss bija pārdomāts līdz sīkākajai detaļai ne tikai muzikāli, bet arī vizuāli.
Kompozīcijas tika pavadītas ar dažādu krāsu gaismām, kas lielākoties bija “3. elpas krāsas” jeb no zaļā caur zilo uz violeto. (Ja kāds nesaprot, par ko es runāju, varat apskatīt “3. elpas” diska vāciņa aizmuguri, priekšpuse arī derēs). Dziesmai “Ieprogrammēts” no albuma “Beidzot!”, ja nemaldos, vienīgajai bija krāsa, kas “izlec” no šīs paletes – oranža. Noteikti, ka tam ir pamatojums, bet es neņemšos par to spriedelēt, lai šeit nebūtu tukša muldēšana.
Atsevišķas dziesmas tika pavadītas arī ar diezgan vienkāršiem, bet papildinošiem video rullīšiem. Piemēram, pirmā dziesma, kas arī atklāja koncertu, bija visu ilggadējo Gustava fanu klasika un vērtība - “Testaments” no albuma “Beidzot!”, šoreiz jaunā skanējumā dzīvo instrumentu pavadījumā un ar video uz kino ekrāna, kurā ik pa laikam “uzpeldēja” dažādi atslēgas vārdi un rindu fragmenti no “Testamenta”. Ja pareizi atceros, tad šīs dziesmas laikā uz skatuves nebija gaismu. Ļoti interesanti, iespaidīgi un neierasti hip hop koncertam, tas ir, es gadiem esmu klausījies to dziesmu, te pēkšņi es to redzu kinoteātrī no balkona, neredzu izpildītāju un pavadījumu spēlē dzīvie instrumenti. Iespaidīgi.
Arī apģērbs bija “Pilsētai” pieskaņots. Gustavs iznāca uz skatuves viss bēšīgās drēbēs, ar mēteli un, jā, brillēm, radot pilnīgi citu tēlu. Pēc pāris dziesmām gan šie aksesuāri pazuda. Īsāk sakot, pārdomāts šovs. Manuprāt, arī norises vieta tika izvēlēta lieliski. Es nevaru iedomāties, ka šāds koncerts varētu notikt, teiksim, Pulkvedī vai Essential tieši atmosfēras dēļ, nerunājot par iespēju fiziski izvietot visus mūziķus un skatītājus. Kino Rīga telpas radīja īpašu noskaņu, kas sākumā arī šķita diezgan oficiāla. Ja nu kāds tur nav bijis vai ir aizmirsis, kā tur izskatās, tad Kino Rīga vairāk līdzinās teātrim, operai, muzejam vai pat pilij, nevis kinoteātrim, un zāle arī plaša un grezna, ar dažādiem ornamentiem, gleznojumiem un lustrām, nevis melna kaste, kā to ir pierasts redzēt kinoteātros.
Šajā žanrā vispār bieži lielās.
Lielās par to, kāds džekiem statuss ielās.
Lielās par to, kā orientējās vielās,
Un galu galā kuram kas par kuru lielāks
Šoreiz ne par māsu Annu. Viena no lietām, kas uz mani atstāja iespaidu, ir attieksme. Teiksim tā - esot ar kaut kādu pieredzes bagāžu repmūzikā un izsakoties repa slengā, varu teikt, ka varēja just, ka “karalis ir ēkā” un autoritātes jautājums nav apšaubāms*, bet svarīgākais ir tas, ka nevienā brīdī tas netika pateikts, uzspiests vai tam doti kādi mājieni. Tieši otrādi – starp dziesmām Gustavs daudz runāja ar publiku, stāstīja atgadījumus, prikolus un lažas, kas radīja brīvu gaisotni un kliedēja iepriekšminēto oficiālo noskaņu.
* Lai gan atradās viens alu pārdegustējies vīrs, kurš pamanījās pārrunāt Gustavu pat bez mikrofona, bija atnācis pavicināt rokas un pakačāt plus bļaustījās, ka ātrāk grib nākošo dziesmu, uz ko publika reaģēja ar smiekliem. Pēc dažām dziesmām apsargi gan izveda viņu no zāles.
Šī laikam būs piemērotākā vieta šajā rakstā, kurā varētu iespraust viedokli, ar kuru padalījās mans draugs un kolēģis Edavārdi, kurš šo koncertu bija apmeklējis dienu ātrāk:
“... skanējums ir kaut kas pavisam jauns, varbūt tapēc man ir nedaudz grūti tā līdz galam visu sagremot un apjēgt. Arī ne tikai skanējums ir kaut kas jauns un nedzirdēts, bet arī kā Gu sevi pasniedz - ne kā repaku . Man ir tāds neliels apjukums tāpēc, ka viņs repo, bet nav tās raksturīgās kustības, swag, izskats. Repa dziesma - bet ar vijolēm, klavierēm, ģitārām utt. Jāatzīmē arī, ka tas pozitīvisms man nelikās uzspiests, kas piedod papildus neierastumu, īsāk sakot, ļoti interesanta kombinācija. Es laikam tikai šovakar tā īsti sapratu, ka Gu taisa kaut ko riktīgi tikai sev raksturīgu, un sapratu, cik viņš ir attālinajies no "klasiskā" repa skanējuma un filozofijas. Es to nedomāju, protams, sliktā nozīmē. Man šķiet, pēc kāda laika tam, ko Gu dara, vajadzēs savu repa žanru (vai jau vajag). Atzīmēšu arī to, ka es to saucu par repu, jo reps pēc definīcijas ir tad, kad skaita uz ritma, nevis tad, kad skaita uz ritma par drūmām lietām.”
Jā, pozitīvais smēlās pāri malām un turējās vēl arī kādu laiku pēc koncerta. Viens ir viss, kas bija dzirdams un redzams, otrs ir publika. Es gan neesmu bieži bijis sajūsmā atrasties starp “normālajiem cilvēkiem”, bet bija patīkami vienkārši baudīt pasākumu starp cilvēkiem, kas nāca uz to pašu un atstāja ārpusē visas savas negācijas, ambīcijas un uzskatus par repu. Patiesību sakot, redzēju ļoti maz cilvēku, kuru ārējais izskats liecinātu, ka tie klausās jebkāda veida repmūziku, neredzēju neizglītotus un pārnarkojušos jauniešus, kas nevar šai sakarā savārstīt vairāk “a tas jau nav īsts”. Portāls darbojās. Domāju, arī pats Gustavo bija vēlējies sniegt koncertu ne parastajai hip hopa publikai. Šķiet, recepte bija diezgan vienkārša, nedaudz pārfrāzējot rindu no dziesmas “Taisnā tiesa” - “viņi uz mani nevis nenāk, bet nevar atļauties”
Par visu muzikālo es varu teikt, ka man ļoti patika un viss skanēja lieliski, bet šī ir tā tēma, kuru neesmu kompetents pat komentēt, kur nu vēl vērtēt vai kritizēt, tāpēc atturēšos par to runāt. Īsumā tiem, kam interesē, kas tad īsti tur bija - koncerts sākās ar “Testamentu”, par ko jau minēju, kam sekoja “Ieprogrammēts” un “Parasti pārdomu saraksti”. Interesanti, ka “Ieprogrammēts” es klausījos ar pavērtu muti, jo skanējums bija krasi atšķirīgs no oriģināla un variācija par piedziedājumu arī bija saistoša, bet “Parasti pārdomu saraksti” mani tik ļoti neuzrunāja, jo tika nospēlēts tas pats pavadījums, tikai uz dzīvajiem instrumentiem. Man tas šķiet savādi, jo tādai klasikai vajadzētu nonest jumtu ar oriģinālo skanējumu, bet man bija “es-jau-esmu-šo-dzirdējis” sajūta. Tālāk sekoja dziesma “Pilsētas portāls”, kurai fonā rādīja video ar pilsētu. Īstais pārsteigums bija dziesmas beigās ieliktais piedziedājums no Kurta “Dziesma manai pilsētai”, kuru izpildīja daiļvokālistes. Vēl tika izpildīta “Citu variantu nav”, kā arī “Skaidras debesis III” un “Lai paliek” otrie panti, kam sekoja “Ak tu dieniņ”, kur snare'u vietā tika sistas plaukstas. Tālāk programmā bija “Par citu meiteni”, kur stāsta varone tomēr esot raudājusi prieka asaras un “Skaidras debesis I” ar Ievu Kerēvicu, kam fonā bija video ar lidojumu caur mākoņiem. Tālāk viens no vakara pārsteigumiem - “Daudz laimes” ar pilnvērtīgu videoklipu, kam pēc loģikas vajadzētu vēlāk parādīties ārpus arī “Pilsētas portāla”, jo darba ieguldīts daudz. Priekšpēdējā kompozīcija bija “Nu tu dod 97-10” no “3. elpas”, ko pavadīja violetā un baltā gaisma ar liektu un laustu līniju gaismas šovu. Pēdējais - “Pluss/Mīnus” rozīgos toņos, bet, ja “meitene raudāja” prieka asaras, tad šo es sauktu par gaiši violetu un tas ietilpst iepriekš minētajā krāsu gammā.
Nobeigumā būšu lakonisks. Paldies Gustavam un visai cilvēku komandai, kas radīja šo koncertu. Paldies par lielisko mūziku un pozitīvajām emocijām. Šis bija retais koncerts, pēc kura varu pateikt, ka esmu kaut ko ieguvis. Ja man būtu jāizvēlās, vai šis ir vai nav reps, tad es teiktu, ka Gustavam izdevās uztaisīt kaut ko vairāk par repu. |
Atgriezties rakstu sadaļā |
Reģistrējušies: 20,742
