Acu zīlītes šauras, sarkans ģīmis kā tomāts.
Mana ķīmiskā romance, manas rīmes tiek domātas,
Pālī, zem zāles, hlamā, štīmī un komā,
Jo šībrīža noskaņa tak ir šīzīga un šonakt,
Es novākšu šīberus, lai pie šī bīta rosās.
Iedvesma nonāk līdz tam iemeslam, ko kā
Grālu es meklēju, tad kad rakstās šī rinda,
Bet grāls ir pildīts ar to, kas aknām ir inde.
Apātija, kas pastāvīgi mijās ar mezmiegu.
Laika apstākļi tizli – mikls, miglains un nesnieg.
Galva tik tukša, tur vairs idejas nebriest.
Iesāku šo rīmi, bet tālāk vairs netieku.
Vaig iziet uzpītēt, kā saka, nokaut to nemieru,
Kas neļauj man sēdēt kā hemoroīdi.
Noraut no pleciem to, kas nedara brīvu.
Mans padjezds ir tikpat tumšs kā viduslaiki,
Tikai raganu vietā es tur dedzinu tabaku.
Man ir pašam savi rituāli, pašam savi sabati,
Es pats sev esmu abats, pamani mani kramā,
Kārpoties gar kabatu vai tabakas namā.
Es zinu tikai to, ka pēc kaudzītes mēriņu,
Šis izsalkušais vilks kļūst par draudzīgu jēriņu.
Realitāte izšķīst, kā tauriņš pret vējstiklu.
Vecīt, man grūti trāpīt pisuārā precīzi
Un kur nu vēl tad mēģināt ar šautriņām mērķī.
Skatos uz meitenēm tā riktīgi neķītri.
(Skutelis) Ah, Eliot, tā čikse ir neglīta...
Man pofig, man ribās ir ripas un degvīns.
Kad asinīs ir vairāk kā trīs mēriņi,
Es sāku medīt krokodīlus kā Stīvs Ērvins,
Šķības lēdijas, kuras pašas jau šūpo labi.
Mans veselības stāvoklis ir kā lūztošs vadzis.
Man elpa rītos smird kā pūstošs krabis,
Ar tūkstošs salu mērci, bet es jūtos labi,
Kad žūpoju, un aknas skalo plūstošs šņabis.