Vecais dīķis, ledus pāri, sniegavīru silueti
Tā ir viņa, skat, cik eleganti taisa pirueti
Ar tādu lētu tirgus preci grib un lec, un ieliek visiem
Gan tiem pašiem ciema bērniem, gan aizjūras hokejistiem
Nav ko pisties, es mēģinu cik nu man te ir to spēciņu
Aprēķinu līdzsvaru, atgādinu kuslu tītaru
Pāris soļi nedroši, skatītāji smejoši blakus
Atkal viņa aizslido man garām, vējam plivinot matus
Cenšos neatpalikt, slidinos uz priekšu tā lēnām
Gar acīm lidinoties sniegpārslām un sniegavīru ēnām
Vēroju ledu un skatītāju rindās pāris jefiņus
Kamēr pieveicu vienu apli, viņa tikmēr kādus septiņus
Ar rotaļīgu smīnu sejā, smaidu pretī samulsis
Paliek karsti, svīst paduses, un kamēr vēl nav satumsis
Uzstādu sev mērķi, kā karā, viņai kaut vai pieskarties
Pateikt komplimentu, noskūpstīt, no rīta kopā pamosties
Viņai iesprūst kāja ledū, kur nebija tik biezs
Sadursme ir neizbēgama. KUR TU SLIDO?! UZMANIES!!
Ar asinīm piešķīst sniegs un kokos zirnekļu tīkli
Viņa zemē guļ ar manu slidu pārrāvusi sev rīkli

Guļamrajona pagalmā pāris ozoli met ēnas
Starp iedomātiem leopardiem rotaļājas kāds bērns
Viņam nav datora vai telvizora, vecāki alkoholiķi
Pie tam hroniski, dzer ļergu nevis džinu ar toniku
Tā viņš sēž smiltīs piemīztās, nav citas izvēles
Labāk uzturēties ārpus mājām, ķeroties pie iztēles
Deviņdesmit viens pēlis, zem kura zirni nejūt
Divi vecāki, kam nerūp, viņi vēlas, kaut viņš nebūtu
Pats bērns pat nenojauš, jā, viņš pat nemaz nezin
Ka nav bijis gaidīts šeit, būdams tikai sekas cauram prezim
Dzīvot divās istabās, mūžīgi cigarešu dūmos
Vienīgā cerība uz brīnumu un laimi - ceriņkrūmos
Skat, skat, jāsameklē zieds ar piecām lapām
Pārmeklēto krūmu žuburi lien cauri pirkstu starpām
Kad atrasts meklētais, bērns vairs nemaz nav tik bēdīgs
Ceļš uz brīnumu ir vaļā, nu tik ņems un ēdīs
Vēlēšanās izgaist lūpās, to nedrīkst izteikt skaļi
Nav jau nekāds traļi-vaļi, viņš negrib dzīvot zaļi
Vecāki nemainīsies, tie tik rīkos savus dzerstiņus
Un viņš varēs ēst saujām tos nolādētos ceriņus
Vēlēšanās iespiežas visdziļākajās zemapziņas dzīlēs
Varbūt nākamajā dzīvē man būs vecāki, kas mani mīlēs
Bērns ziedu ieliek mutē un norij nesakošļājis
Ķer pie kakla, iekliedzas un nokrīt no kājām
Pēdējais zieds no krūma zemē lēnām biris
Viņa vēlēšanās piepildījās, viņš bija miris

Bezpajumtniece, skūtu galvu, acīmredzot dzērusi
Blakus Narvesenam stāv, lamādama pāris bērnus
Kas tai ar pudeli iemeta. Kāpēc? Tā, tīri priekam
Tādām būtnēm šmigas litrs šūpulī jau līdzi liekams
Kādā vēl tev šūpulī, jo viņa guļ kur pagadās
Tuneļos uz trepēm, jakā, izvārtītā samazgās
Kājās novalkātas džinsenes, viņa ir ģērbusies stilīgi
Tikai dreb, vai tas alkohols, vai Pārkinsona slimība?
Kāds ir iemesls tā dzīvot? Vai te tādu vārdu lietot?
Tā sev jautāju, piecsantīmnieku netīrajā delnā liekot
Pienāk kāda kundze klāt - Vai jums, lūdzu, kā palīdzēt?
- Naudiņu iedodiet, tā uz pohām lieti noderētu..
- Jā, lūdzu, nāciet līdzi! Tā kundze policijā strādāja
Savi pienākumi tuvi, bomzeni - uz atskurbtuvi
Viņa darīja savu darbu un nebija jāvaino sevi
Ka nākamajā dienā, pārklātu ar melnu plēvi
No turienes aizveda mūsu stāsta galveno varoni
Attiecīgi, šis stāsts beidzas, klausītāj, gribi padomu?
Ja redzi priekšā gaismas starus, kad ej caur kādu tuneli
Labāk griezies atpakaļ, paņem pāris šņabja pudeļu