(1)
Zinu zini, kā ir pamosties bez cerības;
Apņēmības pilns; citi teiks, ka tā nav derīga
Un plānu līdzjūtīgi perina, lai savu iegūtu.
Es zinu to, kā paziņas kļūst par baru piekūnu.
Pusbads, meningīts, šaubīgas vielas
Un, lai nokāptu nost, man tika laupītas dienas.
Ar saviem dēmoniem cīnījos līdz salīgu mieru.
Vienmēr uzticies sev, ņem par palīgu cieņu.
Čiekurkalns, Teika; es lieku pats veiklāk
No apziņas atziņas šim stāstam bez beigām,
Zinot, ka šeit man par labiem darbiem ir mazs
honorārs; vienalga; maniem vārdiem ir svars, jā.
Rīga asinsritē; mūzika sirdī;
Viss būs tāpat; grūti, ja mirklī
pie izmaiņām nepierod – kurām nezinu galu;
Neatzīstu kā pontus, melus un čekistu varu.
Ielās nemanāms kā kauns neliešu acīs,
Vairāk par naudu es neciešu prasīt;
Neiešu lasīt muļķības, kuras nīst te Rīgā.
Esmu divreiz spēcīgāks nekā īstenībā

(Piedziedājums - Skreči)

(2)
Dienas visbiežāk liekas vienādas pazudušam.
Viens izcieš ciešanas, kā pienākas. Mūžam
šeit jābūt spēcīgam, vājos blēži dabūt tīkos.
Es zinu to, ka patiesība bieži pazūd strīdos.
Esmu priecīgs, jo es un mani brāļi
Taisām pie bīta tā, ka naidniekiem plīst kapilāri.
Visai kapitāli slēpjas kardināli pelēkie,
Ar savu kāri slēpto – izcelt piķi – jokot nemēdz tie.
Es biežāk sabiedrībā jūtos vientuļš, nekā vientulībā viens.
Man bieži pazūd nebūtībā dienas.
Ja pelnītu ar šo, tad saņemtu maz,
Bet, ja nolikšu karoti, tad es paņemšu nazi.
„Neviens man sevi neatņems” – uz rokas rakstīts;
šim stafam starojums – tas dod pa acīm.
Sevi par niecīgu liels dēvē reti,
es sev meklēju vietu it kā Dievs spēlē tetri.

(Piedziedājums - Skreči)