Tu domā vēlos, appist tevi, appist viņus, appist visus jūs,
pasaule ir manā priekšā lai domas visur plūst,
un es te pūšu un biezu miglu taisu,
it kā plaušas būtu cisterna un pasaule būtu pie vainas.
Es vairs negaidu neko ne no viena,
viss ir manās rokās, pats sev visu pienesu,
un tas kā iemesls sienām atvērt durvis,
pārspēks ir mūsu pusē, es mūžīgi būšu,
tāpat kā visums kas visiem dod iespējas,
paņem apārstējies es vairs šo nespēju,
cits skrēja un paklupa jau pie paša starta,
mani gadi lika to aizmirst tā pat kā piemirsu sarkt,
dārgie ļaudis, jūsu alķīts mazliet kroj,
tik daudz uz paronojas ka tvaiki divi pilns šodien,
man toties nedalīts prieks par katru momentu,
kad aplaužu tieši tos kas no manis nolec.

Saliec kopā puzzli pa gabalam,
ticība sev, nauda, nekas nereāls,
ģeniāli likt tev prātā šādu seriālu,
mūs iedvesmo, tagad brīdi nerunā. [2x]

Izslēdzu modinātāju, pieceļos, eju uz pieturu, autobusā apsēžos,
vēroju kas pa logu zibsnī garām, vēroja pasažierus ja atrauties no loga sanāk,
pienāk mana pietura man jāiet strādāt, man riebjas to darīt bet man nākas,
bet ar vēsu prātu kamēr citi sprēgās, stabili turu mērķi kas sapņos rādās.
Gribu vilni veidot ātri bet nesasteidz, lūk tagad klausies to ko tev nepateicu-
bieži liekas dēļ sabiedrības ciešu, tā liek man nemitīgi meklēt pašam sevi,
bet varbūt tas ir ļoti labi es te spriežu, ka tā ierauj mutulī ap sevi,
tā nemitīgi grauj un spīdzina Ritvaru bet bieži krītot lejā brīnumus izdara.

Saliec kopā puzzli pa gabalam,
ticība sev, nauda, nekas nereāls,
ģeniāli likt tev prātā šādu seriālu,
mūs iedvesmo, tagad brīdi nerunā. [2x]