Bez ievada, ko tu saki Ansi ?
jā, ievads tikai bojā šo dziesmu, Anša bīti.
Es eju laukā, citu verandā hajot,
reti neredzētas sejas, sen jau aizmirstas tiek,
viņu darbi paliek kā sveiciens no rajona,
liek man just, ka noskaņojums citāds,
ai, nav kas uztur elpu, es velku šitā,
jūsu nopūtas nokrīt, ir par smagu, sūdzas,
citi atsakās nokrist, kad man ragi sūnās,
reti pilnīgi jūtos šodien, sanāk esmu otra puse karikatūrā,
literatūru nešķiro, vot, to šķirojam mēs,
tu esi apiets laikā, kad vēl čiloju uz mēness, sirojam kā dzērves,
bet ir tā, ka paliek žēl, atdodies vakariem,
ir maz kas palicis manī vēl no tā kāds es biju kādreiz,
liekas jābeidz,
pašu izdarības pārsteidz, un tas ir sūdīgi,
ir tikai zaimi, kas sen jau pazuduši krūtīs,
ja tie kas bija brāļi, tad tagad tie ir tālu,
es nemeloju ne sev, ne jums, vieglu prātu,
rums ir mans brālis, nu nav man fanu,
lūk, dāmas dara visu lai tām zustu kilogrami,
bet es nedaru neko mazās laimes pilda manu dzīvi,
viss pārējais atgādina izkusušu parafīnu.

Cigarešu dūmi izlīduši no spraugām,
vienmēr piesmacis viss kad paveros laukā,
dabas skati nemainās, mainās skatījums uz tiem,
čaļi hujārī un noguļ visu pēcpusdienu,
ja grūti domāt par rītdienu, es nevis nevaru,
bet man negribās, esmu sevī vīlies,
bet laikabiedri negrupējās,
un tas ir pluss,
degradējās tikai daļa, kas ir aizmirsusi,
kas ir saule, kas ir nauda, kad Cēsis neaizmieg,
re, kur, te būs hronika, ja kam neaiziet,
ka acis jāver ciet, šeit un tagad nav jādara viss,
pietiek tikai ar to, ka dzird, neviens nesaka,
ka vajag ja pašam gribās vairāk zināt,
vairāk sajust to kas apkārt ir,
ir grūti vērtēt, ir grūti skatīties,
ja tu attīsties kā attīstās metropoles,
es pārstāvu Cēsis, bet neesmu tās etalons,
mēs nākam un ejam, bet atcerēsies tikai veterānus,
es dāvinu jums savus dimantus, zelta un platīna,
plosos kā Katrīna, ceļot tos gaismā pa naktīm,
ir ļaudis kas mani šķetinās un lentē tīs,
jo domas nezudīs, pat tad ja šis ir mp3,
es beru jums pērles, vajag tikai roku pastiept,
es un mani cilvēki, uzticami kā pastnieki,
ir ļaudis kas mani šķetinās un lentē tīs,
jo domas nezudīs, jo tad ja šis ir mp3,
es nenoliegšu, jā, dievs mīt manī,
to nevar manīt ne uz ielas, ne uz bīta arī,
Āķis sludina jeb akliem ver acis vaļā,
ticīgie sit plaukstas līdz, es slīkstu plates skaņās,
mati ceļās stāvus, redzot pāri laikabiedriem,
arī mani skāra slavas kāre, bet nu laikam pietiek,
jo dzīvojis es sev un ar to kas ir
lai gribas dirst un lai ir silts, lai sirdī ir ko bilst,
te raksta hronikas bez atkāpēs no ierastā,
tā tās lietas nenotiek, bet solisti ierakstās,
viktorīna ? ja tā, tad ņem dalību draugs,
kamēr citi vīri stāvēs un palīgus sauks,
manas rīmes ir cildenas,
bet zilbes un vaŗdi neizšķirami, gluži kā spilvens un spilvendrāna,
bet tas jau neko nemainīs, pat ja runāšu tālu,
mainās tikai dāmas kurām patīk čurāt stāvus,
es dāvinu viņiem savus dimantus, zelta un platīna,
plosos kā Katrīna, ceļot tos gaismā pa naktīm,
ir ļaudis kas mani šķetinās un lentē tīs, jo domas nezudīs,
jo tad ja šis ir mp3, es dāvinu jums pērles,
vajag tikai roku pastiept,
es un mani cilvēki, uzticami kā pastnieki,
ir ļaudis kas mani šķetinās un lentē tīs,
jo domas nezudīs, pat tad ja šis ir mp3.