( ar skumjām acīm, skatoties pāri pasaulei )
Viņa vēlējas pacelties pār pasauli, un apskaut to, viņa apskauda putnus, kas vēja nesti aizlido, viņiem pieder spārni, tā ir brīvība, iespējams tie dodas tur kur māte tagad mīt, viņai rokās vēstule, ko mātei nosūtīt, ber adresi nezin neviens pastnieks, sirdī tikai aukstums, un nav neviens, kas šajā brīdī, viņai roku pasniegs, viss mūžs vēl ir priekšā, bet liekas, ka tas jau beidzas, pēc mātes nāves tēvs lej šņabi rīklē iekšā, viņam laiks steidzas, un nav tam meitai laika, viss rūpes par mājām tik uz viņas kakla, viņa gāja caur dzīvi kā tvaikonis bez tvaika, atzīmes, kas skolā, nevienu vairs nepriecē, nogurums liek kājās, viņa paklūpst un necelsies, paliks šeit tveicē, nē.

Viņa vēlējas pacelties pār pasauli, un apskaut to, viņa apskauda putnus, kas vēja nesti aizlido, viņiem pieder spārni un tā ir brīvība. [2x]

Melnie mati, vijīgi kā zīds, krīt pār rokām, kurās valda ziema, nenāk rīts neaust saule, seja, piere mikla piespiesta pie aukstā loga stikla, un domas- māte, kaut tu būtu klāt, vēlētos ar tevi parunāt, un vairāk tavus smaidus grābt, tava dziesma spētu mani vieglā miegā ieaijāt, spētu spēku man dot, izplest spārnus un kā putnam aizlidot, un viņas acu skats veras debesīs, vēja plūsma mātes glāstu atnesīs, ar dūnu maigi pieskārienu viņas seju noglāstīs, atceras mātes silto roku savā, roku kuras ļoti bieži trūkst, un domas, kāpēc sirds mīlestības nesajūt, vai tā lemts maz ir būt ?

Viņa vēlējas pacelties pār pasauli, un apskaut to, viņa apskauda putnus, kas vēja nesti aizlido, viņiem pieder spārni un tā ir brīvība. [2x]
Un tā ir brīvība.