Melikols:
Jau gadiem dzīve grūta tā kā māte gaidot bērnu,
Cenšos vairot spēku iekšā sevī mainot shēmu,
Jo tik daudzus gadus dzīvojot pēc tās klauna statuss
Nopelnīts, kad graužu nagus, ja nav blakus kortēlīts.
Pāri zālei autā lidoju kā basketbola bumba,
Neizdvešot ne skaņas kā bez magnetolas tumba.
Man grūti saņemties, kad atkal širmis aizkritis ciet,
Plus pie tādām emocijām mēdzu aizmidzis kliegt,
Jo man melnie virsū nāk kā noklīdušam skinam;
Rodas domas tā kā glāzē noslīkušam pļidam
Līdz es pieploku pie zemes tā kā bruģa plāksne.
Man gribas piecelties, bet krītu kā no jumta lāsteka.
Itkā jādodas ir tālāk, bet es stāvu tepat,
Ķermenis negrib draudzēties ar manu prātu nekad.
Un tā es atkal guļu stūrī, dusmās lūpu sakodis,
Gar lūpu kaktiņiem nāk ārā dūmu mākonis.
Bet, protams, biežāk esi smaidu sejā uzbūris,
Ja lieto biežāk svaru zāles nekā kultūrists,
Tā, naivi cerot atrast mieru, es velku kārtējo dūmu
Līdz esmu tādos mēslos kā uz sienas mālējot sūdu.
Un tieši šādā garā pavadīta diena pēc dienas
Tikai panāk to ka visas tās lietas jau riebjas,
Bet vienmēr kaut kam jānotiek, kad gribas saņemties,
Teiksim, bēdas bieži ar roku visam atmest liek, jā.



Piedz. x4
Viens otram pretī stāvam kā sliedes, mūs
bieži iespiež tā kā grāmatās ziedus. (mūsu dilemmas)



ansis:
Bieži nēsāju uz galvas it kā termosa vāku,
Kad pirms izvēles man prātu pārņem nervozitāte,
Bet velti; tad es sev saku: „Vajag tikai sākt!”,
Un tad, liekas, varu pārlēkt visai galaktikai pāri!
Spogulī uz podesta tur nevis tu, bet es stāvu,
Ķeram pie kakla viens otram tā kā pudeles-brāļi.
Kad lietas ir, tās vajag kārtot, un es jūtu,
Ka man burtiski par naudu nākas pārdot savu mūžu.
Dodu goda vārdu, ansis, bet ne Klinstons.
Daru labi, kaut bieži esmu bārts, bet ne Simpsons,
Jo prasot, vai to lietu mīlu vai nemīlu, es parakstos
Par kapeiku skaitīšanu un par dzīvi bez kredīta (reāli).
No otras puses, katrs prostitūtisks lats
Manā kabatā liek domāt, ka esmu prostitūta pats;
No spoguļa man pretī skatās lētas prostitūtas acis,
2000 un 11 ir prostitūtas kaps. (jā)
Un ko man tagad darīt, tev liekas, es zinu? (nē)
Uz to, ka izdosies, es lieku tik vienu pret simtu.
Bet es gribētu jūs redzēt jūtam līdzi
Manam sapnim, ko es būvēšu uz savas stūrgalvības.
Un nav jau tā, ka mums te pietrūktu skepses,
Un netrūkst to, kas prasa: „Ko no tā iegūšu ES?”
Katrs solis ir smags, bet esmu uz pareizās takas
Jo tagad spogulī skatoties redzu savējās acis.



Piedz. x4