Paiet man laiks rakstot,
Man smaids, skatos, zūd,
Lai rastos atkal svaigs rakstos,
Tās neticības klases ir laiks bastot,
Ja godīgi, es agrāk jutos labāk,
Rakstot šīs rīmes cenšos uzost labākas,
Ja tu gribi repot,
Tad labāk nesāc,
Jo tad tas kaifs tev sanāks nekāds,
Izsapņotā atzinība tev garām nesās,
Kāpēc visi slavas meklētāji sanāk repā,
Iedomājies repot, kad visiem pofig,
Ir izlieti tosti,
Un viss ir pamazs skaitlis,
Varbūt tu justos kā parasts gailis,
Es parasti skaitu kad tās vakara svaig-?
Saceļ drosmes balastus un salasa raizes,
Jā, nesūdzos ja caur šito nespēju atrast laimi,
jo es reti savas mūzas samaksas gaidu.

man patīk rīmēt kā tavu tanti drāž,
tad par dāmām, ripām un visām mantiņām,
nu ir kranti klāt, kad sākas panti šādi
jūs nesaprotat-
man nevajag kvantitāti,
man pietiek pāris faniem,
bet tādiem kas izprot,
un man vienalga cik tev diski ir izdoti,
tāpat varam battlā tevi tik fiksi izkost, dissot,
un izņemt tevi caurumos visos,
ja tu pistos ar mums, kaut skills tev nav izkopts
ar stilu savu tizlo,
kas baitots no Sisko.
nevar repot vienlaicīgi taisot to disko,
ja tu skaiti rīmes dēļ pūļa mīlestības,
tad zini, nekad nespēsi tā rīmēt īsti,
tāpēc dari kā es, es to daru dēļ sevis,
un man vienalga ko man saka šmaras un teļi.

Būs bailes, sāpēs un zaudējumi,
Kurš grib man līdz,
partizānu kaujās tos vieno vienam ritmam bīts,
Lai krīt, kas nevar tikt tam līdz,
Lūst vinila bruņas,
Es esmu atpakaļ, bruņinieki palaiž suņus,
Vakarēdiens lamatās, tie visi barā skrej,
Man nav titula, bet lai darbi parāda spējas,
Es parādus dzēšu kā uguns ūdeni varā slēps,
Manāms labums kad atriebība kā varāns plēš,
Gar manu logu ganās vējš,
Sanāk mērķis te cīnoties par vietu uz laipas,
Esam pagātnē,
Citi mūsu vietā dezertētu, galdā celtu aliņus,
Jo viss, kas mums ir, ir mākoņu zelta maliņas,
Nav fanu, lab`, nav naudas, jā, nav jēgas,
Jēga mēdz paslēpt sevī pagātnes rēgus,
Nav jēgas bērni augļus vākt, pirms sētas ir sēklas,
Ciet un gaidi,
kaut arī neredzi, ir nesakautas rētas.