Spēks ir potenciāls ierocis, kas vieno un
Sasien tā kā mezglu ja smagi pie tā pierod.
Tu runā kliedzot vai emocijās liekuļojot.
Jūs pediņi visi kā viena ģimene šito piekopjat.
Pāri pār starta līniju tiekot mazie muģilas
Taisās otru pārspēt lai formā būtu stils!
Es netaisos jūs ārstēt es ķeru kadrus, skanēt!
Caur puķēm bigs pans un tas jau tikai daļēji.
Mana elegance un svars katrā vārdā
Kā ložmetējs beztolkā pa pliku velti strādā.
Tu kaut uz ceļiem lien es pa labirintiem
Ar saviem principiem nostājos pret pāris simtiem.
Tu zaudē jēgu un tie liekuļi, kas sprēgā
Ar uzvedību saforsētu vajāšu kā rēgus!
Redz mēs esam pirmie visos elementos
Ielīst kādam dirsā es vismazāk centos!

Tad kad man ir smagi soļi, kaklā iekārts svins
Roka sniedzās pēc pistoles, kājas paliek zilas.
Ķermenis krietni izstīdzējis, tik tikko vājš
Man ir paralizēta stāja, rīmes tonnām krājas!
Iespaidi tik skābi aptver visu manu ādu
Tas dragā ar spēku, ka pat aizmirsi sev vārdu!
Es sevi iekšēji mainu un paraustīju aiz pleca
Šīs regules priekš jums jau liekas pārāk vecas!
Uz mana potenciālā kapa kusīs sveces
Viesulis pār pilsētu griezīs piruetes!

Mani dzīve lēni pārmaina veci nez kā
rīt skanēs manis paša klātais teksts!
Ātri paliek sarunātais vecs mani lēni grauž iekšā krātais stress!
Es pieņemu pārmaiņas, pieredzi, jā vajag!
Tā tas iet uz savu lieveni, pārtaisi!
Vai sevī lienu kā kad gliemeni pārbaidu
Pasaule pelēka, bet tajā pienenes krāsainas!
Un ko tu redzi no tā visa man pasaki
To kā bruka torņi zemē un krita pat pamati
Negribu teikt, ka viss ir dirsā ķipa kā parasti!
Vai ar tādu domu kāds tika par karali?
Bet manī kaut kas sēž, kasa un kūda, čukst
Kad es gribu darīt „tas ir par grūtu” !
Ka izeju no strupceļa mans prāts nezinot
Ka gan disks, gan šis plāns neizdosies,
Ka istaba tukša ir mana komfortzona, ka
Tikai atbaidu zaķus kā konduktori!
Man vajag vienreiz pakrist, lai es tam piekristu,
Ar to ietu roku rokā kā sekss ar iegribu!





RM Sandis