Piedz. 4X
Un meitene raudāja

1. Pants
Viņai kļuva sevis žēl, un nobira asara,
Tikko vēl dejoja visu vasaru
Diennakts tumšajās stundās,
Kur pa vienam bariņos stumdās.
Tur var ienākt, būdams vēl mundrāks,
Bet, kad pienāks rīts, būs tukšs kā tundrā.
Sirdij, kas greiza, bet ne patreiz,
Patreiz nesanāk īsti pat apreibt.
Un žēlums pret sevi jau izteikts –
Redzēs, ko tagad man šis teiks!
Nodomā viņa un draugam
Ieliek rokā ar dzēriena trauku,
Ar vārdiem – es labprāt mājiņās brauktu.
Nu brauc, jauki, ja te darīt nav, ko.
Tu pat necenties, necenties atrunāt, tev ir vienalga!!!!!....

Piedz. 4.X

2. pants
Te ne, te ne, te nevajag raudāt,
Centos es meiteni mierināt kaut kā.
Bet kaut kā no tā, ka sāk mierināt,
Asaras laukā nāk veselām ierindām.
Tad tā aplami viņa vēl paklupa,
Teica, lai apkampj, metās ap kaklu pat.
Tikai man tas viss likās lieki,
Klusītēm viegli man izspruka smiekli,
Izsizdami uz mirkli no sliedēm.
Kā tu vari vēl ņirgt, tu mani biedē!
Izspruka viņai kopā ar pliķi klāt,
Vēl bridi niķi nāk, līdz sāka ķiķināt viņa.
Tā asaras pagaisa vējā,
Viņa tik smējās līdz atcerējās -
A, ja nu tomēr tu krāp mani?!
No šīs domas vien, zin kā sāp man!?

Piedz. 8 X