veci strīdi vēl skan manas atmiņās,
atcerās katrs mats un pat kapilārs
visu. zini, tās skrambas sāk kacināt.
vai dēļ tā nažus man tagad asināt?
biju mierīgs, nahuj man strīdēties,
līdz tas naids mani attur pat mīlēties.
turu iekšā kā kakas - tas līdzēs, liekas,
bet tik aprakstu lapas ar rīmēm bieži.
rakstu plānus lai atriebtos visiem,
bet kāds ponts vārdus savienot dissiem
tā itkā tiem slikti paliek no trikiem.
labāk tos kūdu uz kariem ar citiem,
lai aiziet pa čorno zem gramiem un litriem.
tie lohi pat kausies dēļ aliem un litiem.
es viņus sarīdīšu vienu pret otru
viņi visi, sukas, dabūs nevis mieru bet sodu.
es izsitīšu kad būs ziema vēl logu,
jo viņi visi aizskar manu cieņu un godu.
vienam džekam pat uzsprāga puse mājas -
lohs, viņš man vienreiz uzkāpa uz kājas.
ķipa nejaušība? nē, daži tevi māna,
es zinu, ka viņi to dara speciāli.
sīkie tīņi, blondīnes un pusmūža
sievietes un omītes, kas uzgrūžas.
es likšu maksāt vēl divtik daudz.
runa nav par makiem, kas pilni naudas,
bet par tām naktīm, kad vilki kauc
"palīgā!" kāds krītot no tilta sauc.
vienu kuci es pagrūdu zem riteņiem,
lai baro tārpus, ja pabūt pie siseņiem.
"tas nebija pareizi!" - kliedz citi te to
bet viņa vienreiz teica, ka slikti repoju.
es bišķi besos, bet man nav naida,
tāpat viņus ellē kāds gan jau gaida.
"Visi mani trūkumi" man katrreiz uz repīta,
kad domāju, ko vēl vajadzēja pateikt tev pretī.
domāju ilgi un katru frāzi salieku līdz
saņemsi zvanu pēc pāris gadiem -
atceries, kad uzdirsi par bītu un lirikām,
tu esi nākamais, te uz grīdas jau divi tādi.