Es laikam varētu visu mūžu neko nedarīt un zvilnēt,
Bet spiež apstākļi būt, kur ļaudis nedabīgi un indē
Ar savu klātbūtni un sarunām par laikapstākļiem
Kā amorāls ciniķis es ieteiktu laikam kārties.
Piecas dienas nedēļā ar divdesmit gaļas gabaliem.
Ja tev kaut kas grauž, tad nāc un skaļi padalies,
Bet vari atpisties ar samāksloto pieklājību -
Apvainojies - davai! Es dzeršu priekā dzīres.
Nemuldi par manu attieksmi, man pie dirsas par viņu.
Tev nav pieejama mana nožēla, līdzjūtība un sirdsapziņa.
Tu neesi starp pāris īpašiem, man nav pilna Rīga ar tiem.
Vari nerunāt ar mani, es smaidīšu brīvi arvien.
Man nebūtu žēl, ja tu ielēktu ar bluķi upē
Morālā inde pazūd, kad realitāte kuce klusē
Es varu ar ļaunu smaidu klusi tupēt strūrī
Kamēr citi priecāsies un kruķīs dupsi lustē.
Man ir spožas iespējas uz spožu nākotni,
Braukt ar greznu pajūgu, bet es grožus pārdošu.
Es neesmu dzejnieks, kurš runā koši vārdos
Pa kluso labāk kožu parkos, nekā rožu dārzos
Dzeru tēju. Ignorantai pagrīdei salutēju,
Kam indē jūsu normas, skaistums un salatētis.
Bungu cilpas, basu līnijas – nekad nenomiris lāsts,
Kas liek notrīcēt, kā pēc erotiska glāsta.
Es to daru ar ticību, kā kad terorists sprāgst,
Kamēr tu tupi uz ceļiem pats cerot tikt glābts.
Ir viens mērķis ierakstīt un prieks tik rodas klāt,
To nezaudēt un nepiedzīvot mietpilsoņa stāstu.
Ir it kā pohuj un ar vienaldzību uztveru mierīgi visu,
Dienas rit un ar laiku sirdī sāku ienīst visu.
Redzi kādas tur augšā valda rožas medijos?
Atsakoties no indes, saskatu dalbajobus ģēnijos,
Kas nav, bet runā gudri un man tas ir izbesījis.
Tev nav problēmu? Prosta uzzini, kam tas ir izdevīgi.
Es neesmu psihopāts, bet mēdzu smaidīt un nereāli rēkt,
Kad skatos vietējos raidījumus, seriālus
Plus LV mūzikas kanālus, žurnālu rubrikas banālas.
Man dūmi ir garām, jums vienkārši sūdīgi sanāk.
Man piedur bīti, rīmes un kad pantam flows pizģec.
Bet kas esat jūs, ja esmu stand-alone sižets
Priekš LNT ziņām, jo plosos kā iet tās meiteņu baumas
Es jūs nopistu nost no kātiem kā Veidenbaums.
Ar zīmētu kalašu jūsu pašu TV ekrānos,
Kas piš jums tos prātus, bet es tēmēju neprātos.
Letiņi nemēdz domāt, ir ar mieru mēslus laizīt.
Ja es atsakos es esmu slikts – un esmu laimīgs,
Jo atbildu par katru vārdu, ko saku vai rakstu šādi.
Es nereprezentēju rajonu vai krastu kādu.
Neesmu repa karalis netā, šī nav maskarāde.
Šeit ir bez īpaša mesidža patiesi prasti vārdi.
Kā KasPis šādi parakstos par vārdiem, kas lūpām pāri slīd.
Latvija ir Mazpisāni un pat ja sūkā šāda dzīve,
Zinu, ka labāks nespīd nekas. Neko padarīt,
Tev mīksto uzliku vecīt un atradu te to paradīzi.
Redzi, atmetot iedomas var durvis visas atdarīt,
Jo paļubomu nosprāgs gan ļaunais, gan mis Labdarība.
Un ja man būtu viena, jebkāda vēlēšanās,
Tad es, bļeģ, pieceltos no zārka bērēs savās
Un sadotu pa muti tam, kurš kā pirms vēlēšanām
Dzītu debešķīgo huiņu it kā zem sēnēm dažām
Un par mīkstčauli Mildu, tam trīs saujas smilšu
Iebāztu mutē. Davai, peace ļaužu cilts.
Tad ar mierīgu prātu vienkārši tā atdotos tārpiem –
Jaunajiem draugiem, jo katram šeit barot tos nāksies.

Tavām acīm esmu riebīgs ciniķis, āksts un kretīns,
Preteklis, kroplis, izdzimtenis – mans prāts ir netīrs.
Nerunā ar mani, neesmu jūtīgs Dieva jērs,
Neskaties uz mani, es esmu sūdīgs piemērs. [2x]