Ja pieturās pie teorijas, ka pašizpausme ir veids, kā sevi pilnveidot, tad neko vairāk šķiet arī nevajag. Bet ja tas vēl arī sagādā baudījumu citiem – tad vispār – prīmā.

Dzimis 1984. gada 31. janvārī, Pikaso (īstajā vārdā – Jānis Lipšāns) ar mūziku iepazīstas jau agrā bērnībā. Vectēvs – komponists Jāzeps Lipšāns, tēvs – kordiriģents Egils Lipšāns. Tie tad arī ir cilvēki, kas pamazām ievada muzikālajās gaitās. Sākumam pietiek jau ar tā laika ierakstu atskaņošanu, ieceptiem radioraidījumiem kasetēs un galu galā klavierēm, kas bieži vien ir vienīgais ar ko noņemties, kamēr nav uzsākti skolas gadi. Paralēli mācībām skolā tiek uzsāktas mācību gaitas mūzikas jomā un, blakus akadēmiskajām teorijas zināšanām, 7 gadu laikā tiek apgūts alta saksofons, sitamie instrumenti, kā arī klavieres.

Ir sācies hip-hop gājiens kalnā uz popularitāti. Un ja tā godīgi, ritms kā tāds arī paķer un tikai tad, lēnām nāk apjausma par atsevišķām sastāvdaļām – tekstu būtība, zemteksti, vārdu plūsma un vārdu spēle, kā arī intonācija.

Arī Latvijā ir savi pirmsācēji, kas tad arī nosaka toni joprojām un no kuriem esmu daudz mācījies. Nedz hip-hop tusi, nedz ārzemju ierakstu klausīšanās, bet gan nejauša sagadīšanās, kas gan vairāk velk uz „tā tam bija jānotiek” – un galu galā ir kāds, kas uzklausa centienus un paskubina uz darbiem.

No pirmo četrrinžu uzlikšanas uz papīra līdz pat gadījuma uzstāšanās reizēm pie brīvā mikrofona un pirmajam solo ierakstam. Pēcāk ar domubiedriem izveidoju apvienību Pionieri, kas, galvenokārt, kalpo kā karogs, zem kura katrs var kļūst pirmais priekš sevis.

Lai vai kā, atskārstu – tā bilde ir daudz lielāka kā liekas un, lai arī uzlikt uz papīra ko vēlies pateikt, pietam, lai tas skanētu kā dzeja, nav vienkārši, tas tomēr paliek tikai viens no daudzajiem veidiem, kā sevi izpaust, tomēr, ja pie kā strādā, var daudz sasniegt.

Pionieris Pikaso salutē (hiphopz.lv)